Sievietes maigums – tā ir viņas dvēsele...

 Sievietes maigums – tā ir viņas dvēsele...

 ... mazītiņš kamolītis saules pinumā, kur ļoti bieži tā kūsā jūtas, ka grūti elpot. Lai kā nespriedelētu, tomēr tikai vīrietis var atklāt, atraisīt sievietē sievieti, it īpaši to, kuru viņa pati sevī vēl nepazīst. Un ja viņam izdosies pieskarties šai viņas neiepazītajai dvēseles pusei, atklāt to un kā atklājējam ienirt tās dzīlēs, viņa to darīs par vislaimīgāko cilvēku uz pasaules...

 Sieviete vēlās, nevis lai viņu “lauž”, bet lai mīl... Lai vienkārši mīl pa īstam un no visas sirds... Lai viņu izjūt tā, kā prasmīgs vijolnieks izjūt vijoles lociņu, lai viņu apskauj vienkāršiem, bet tik dārgiem vārdiem...

 Tad arī viņas dvēseles stīgas skanēs aiz baudas un svētlaimes, skanēs neaizmirstami... kā pēdējā akordā...

 Sieviete ir jūtīga būtne, un pat tad, kad viņa grib par sevi atstāt stipra cilvēka iespaidu, šī “spēka” iekšienē pret realitātes sprosta sienām sitas bezizeja...

 Reizēm viņa pat pati nezina, kur likties no visa dzīves atnestā, sakrātā...un liekā.

 Nedrīkst ļaut sievietei būt stiprai, tas neatbilst viņas dabai. Tiklīdz viņa sajutīs mājīgas, gādīgas vīrieša rokas un mīļotā acīs ieraudzīs reāli pastāvošās debesis lidojumam, visa viņas bravūra izgaisīs.

 Tikai tad viņa atvērsies, staros un sildīs kā saulīte...

 Katrā izelpā dāvās savu sirdi tam vienīgajam... Tad viņa atdosies visa – bez atlikuma ... kā pavasaris atdodas mīlošajiem un jūtošajiem.

 Viņa būs maiga, un tādu maigumu nenopirksi, nedabūsi ne ar viltu, ne spēku un to ar citu nesajauksi...